Viens no agrākajiem patentiem “bezgalīgajam ķēdes zāģim”, kas sastāv no ķēdes posmiem ar zāģa zobiem, tika piešķirts Frederikam L. Magavam no Flatlendas, Ņujorkas štatā, 1883. gadā, acīmredzot, lai ražotu dēļus, izstiepjot ķēdi starp rievotām bungām.Vēlāks patents, kurā bija iekļauts vadotnes rāmis, tika piešķirts Semjuelam J. Bensam no Sanfrancisko 1905. gada 17. janvārī, viņa nolūks bija nocirst milzu sekvojus.Pirmo pārnēsājamo motorzāģi 1918. gadā izstrādāja un patentēja kanādiešu dzirnavnieks Džeimss Šends.Pēc tam, kad 1930. gadā viņš ļāva savām tiesībām zaudēt spēku, viņa izgudrojumu tālāk attīstīja tas, kas 1933. gadā kļuva par Vācijas uzņēmumu Festo. Uzņēmums, kas tagad darbojas kā Festool, ražo pārnēsājamus elektroinstrumentus.Citi nozīmīgi modernā motorzāģa veicinātāji ir Džozefs Bufords Kokss un Andreass Stīls;pēdējais patentēja un izstrādāja elektrisko motorzāģi izmantošanai apgriešanas vietās 1926. gadā un ar benzīnu darbināmu motorzāģi 1929. gadā, un nodibināja uzņēmumu to masveida ražošanai.1927. gadā Emīls Lērps, Dolmar dibinātājs, izstrādāja pasaulē pirmo ar benzīnu darbināmo motorzāģi un tos masveidā ražoja.

Otrais pasaules karš pārtrauca vācu ķēdes zāģu piegādi Ziemeļamerikā, tāpēc radās jauni ražotāji, tostarp Industrial Engineering Ltd (IEL) 1939. gadā, Pioneer Saws Ltd priekštecis un daļa no Outboard Marine Corporation, vecākā ķēdes zāģu ražotāja Ziemeļamerikā. Amerika.

1944. gadā Klods Pulans uzraudzīja vācu ieslodzītos, kas cirta papīrmalku Teksasas austrumos.Poulans izmantoja vecu kravas automašīnas spārnu un izveidoja to izliektā gabalā, ko izmantoja ķēdes vadīšanai.Tagad “priekšgala vadotne” ļāva motorzāģi izmantot vienam operatoram.

McCulloch Ziemeļamerikā sāka ražot motorzāģus 1948. gadā. Pirmie modeļi bija smagas, divām personām paredzētas ierīces ar gariem stieņiem.Bieži vien motorzāģi bija tik smagi, ka tiem bija tādi riteņi kā vilkzāģiem.Citos komplektos griešanas stieņa vadīšanai tika izmantotas piedziņas līnijas no riteņu spēka agregāta.

Pēc Otrā pasaules kara alumīnija un dzinēja dizaina uzlabojumi atviegloja motorzāģus tiktāl, ka tos varēja nēsāt viens cilvēks.Dažos apgabalos motorzāģu un sklideru brigādes ir aizstātas ar cirtēju buncher un harvester.

Motorzāģi gandrīz pilnībā ir aizstājuši vienkāršus cilvēka darbināmus zāģus mežsaimniecībā.Tie ir izgatavoti dažādos izmēros, sākot no maziem elektriskajiem zāģiem, kas paredzēti lietošanai mājās un dārzā, līdz lieliem “kokstrādnieku” zāģiem.Militāro inženieru vienību dalībnieki ir apmācīti lietot motorzāģus, tāpat kā ugunsdzēsēji, lai cīnītos ar mežu ugunsgrēkiem un vēdinātu konstrukciju ugunsgrēkus.

Tiek izmantoti trīs galvenie motorzāģu asināmie veidi: rokas vīle, elektriskais motorzāģis un stieņa stiprinājums.

Pirmo elektrisko motorzāģi izgudroja uzņēmums Stihl 1926. gadā. Auklu ķēdes motorzāģi kļuva pieejami sabiedrībai, sākot no 1960. gadiem, taču tie nekad nebija tik veiksmīgi komerciāli kā vecākie ar gāzi darbināmi motorzāģi ierobežotā darbības rādiusa un atkarības no elektrības kontaktligzda, kā arī veselības un drošības risks, ko rada asmens tuvums kabelim.

Lielākajai daļai 21. gadsimta sākuma ar benzīnu darbināmi motorzāģi joprojām bija visizplatītākais veids, taču, sākot ar 2010. gadu beigām, tie saskārās ar bezvada litija bateriju motorzāģu konkurenci.Lai gan lielākā daļa bezvadu motorzāģu ir mazi un piemēroti tikai dzīvžogu griešanai un koku ķirurģijai, Husqvarna un Stihl sāka ražot pilna izmēra motorzāģus baļķu griešanai 2020. gadu sākumā.Ar akumulatoru darbināmu motorzāģu tirgus daļa Kalifornijā galu galā palielināsies sakarā ar valsts ierobežojumiem, kas ar gāzi darbināmiem dārzkopības iekārtām stāsies spēkā 2024. gadā.